TEDxRiga konferenci gaidu katru gadu. Man tā ir milzīga radošās enerģijas deva, kas pasniegta kopā ar emocionālā piesātinājuma kokteili. Parasti no tās aizeju ar atvieglotu sajūtu - šādu cilvēku dēļ pasaule neaizies bojā. Iespējams, pat kļūs nedaudz labāka.
Šogad konference no ideju okeāna dziļumiem izcēla jaunas pērles. Par tām tad arī manas piezīmes.
Jau ar pirmo runu mani pārņēma aizkustinājums. Talantīgā Austeja Lansbergiene stāstīja par to, cik ļoti mēs gribam būt sociāli pareizi vecāki citu acīs, laupot bērniem pasaules izpētes prieku. Mēs paši gribam būt perfekti un gribam perfektus bērnus. Bet kādas gan atmiņas mēs viņiem radām ar šādu rīcību?! Galu galā – mēs vienkārši vēlamies, lai bērni piedzīvo laimīgu un bezrūpīgu bērnību. Lūk, tad tas, nevis perfekcija, lai kļūst par vadmotīvu mūsu attiecībās ar bērniem.
Par vēlmi ļaut piedzīvot kvalitatīvāku dzīvi – sekoja entuziasma pilnais Jāņa Jātnieka stāsts. Viņš burtiski iedegās par ideju palīdzēt teju ikvienam cilvēkam pasaulē ar īpašām vajadzībām, katram, kam nepieciešama kāda ķermeņa daļa. To var izdrukāt uz jums tuvākā 3D printera, pirms tam minūtes laikā noskenējot, piemēram, savas rokas parametrus ar visparastāko viedierīci. Neticami! Ja vien tas būtu bijis iespējams pēc 2. Pasaules kara... Kara tēmu un cilvēku nežēlīgo rīcību karā, savā runā pieminēja arī tēlnieks Ivars Drulle, atklājot, kā viņš nonāk pie saviem mākslas darbu stāstiem. Herberta Cukura pēdējo dzīves minūšu portretējums un Gēbelsa vecākās meitas nevēlēšanās mirt bija ilustrācija 2. Pasaules karā pārdzīvojumam. Bet karš jau nav beidzies.
Egils Grasmanis ir cilvēks, kurš katrā no mums izaicināja cilvēcības aspektu - vai Tu būtu gatavs palīdzēt bēgļiem?! Un jā – viena lieta ir sagādāt viņiem pārtiku un apģērbu un palīdzēt socializēties, bet pavisam cita – pieņemt bēgļu ģimeni pie sevis un dot viņiem patvērumu. Viņa drosme, atklātība, neatlaidība un sāpes lika raudāt daudziem. Un piecēla kājās visu zāli.
Vairākās runās izskanēja doma par cilvēku gaidām. Viņi (cilvēki) no mums sagaida ko lielu, nozīmīgu un oriģinālu. Un ne tikai viņi, bet arī mēs paši! Pašironija bija Lindas Curikas veiksmes stāsta atslēga, jo skaidrs - ja nomirt no tām sasodītajām Ķīnā ražotām tievēšanas zālēm, tad vismaz tievai! Būtībā, Linda parādīja diezgan skarbu ainu attiecībā uz dzimumu stereotipiem (piemēram, sievietes var reklamēt jebko, jo viņas reklāmā ir tikai uzmanības piesaistīšanai), un līdztiesību, taču bez mielēm.
Turpinot gaidu tēmu – kas notiek, ja pirmajā koncertā aizmirstas pašas sacerētas dziesmas vārdi un mūzika? Vai Alise Joste, piedzīvojot kaunu, nekad vairs neuzkāpa uz skatuves? Kā zināms – nē. Jo kalna virsotnē arī neuzkāpsi ar pirmo reizi. Turklāt bez saspringuma nav gandarījuma.
Gandarījuma nebūs arī tad, ja liksim bērniem mācīties eksāmeniem, iekaļot faktus un pareizās atbildes, tā vietā, lai modinātu viņos interesi, aizrautību un izpratni par to, kā konkrētais mācību priekšmets ir saistīts ar reālo dzīvi. Bet vislabāk ļaut pašiem lietas radīt, aptaustīt un izmēģināt. Un jo labāk, ja tas notiek tik sirsnīga skolotāja pavadībā kāds ir Denijs Dukete. Tas dod cerību, ka izglītībai ir nākotne, tāpat kā Ernesta Jenava stāsts par feedbacka došanas un saņemšanas kultūru skolās. Par to, ka arī skolotāju darbs un skolas sistēma var tikt uzlabota, ja uz to paskatās kā uz uzņēmumu, kura klienti ir bērni un vecāki.
Un kur nu bez zinātnes – bez šauras specifiskas aizraušanās –, un paralēlajām pasaulēm, par kuru eksistenci mums bieži vien nav pat nojausmas. Sākot ar mazām un pārsteidzošām atklāsmēm par to, ka putni pēc savas nervu sistēmas uzbūves ir līdzīgi cilvēkiem un arī mūsu (putnu un cilvēku) uzvedība ir visai līdzīga. Putnu pētnieks Mikus Āboliņš - Ābols pastāstīja, ka līdzīgi kā cilvēki, arī putni veido ģimenes, audzina bērnus, sadarbojas, piedod vai nepiedod, ja kāds apzināti nevēlas palīdzēt. Krāpj, lai radītu spēcīgākus pēcnācējus un pie ilgstoša stresa samazina savas reproduktīvās sistēmas darbību. Samazinot dzīvās dabas izmērus, nonākam pie Mārtiņa Otikova stāsta par zirnekļu pētniecību jeb vēlmi atklāt seno noslēpumu par zirnekļu radīto diegu, kas ļautu mums izstrādāt vēl neredzēti izturīgu apģērbu. Un visbeidzot - Alisas Kazarinas stāsts par paralēlo pasauli ap mums un mūsos pašos. Kā izrādās, mēs nekad, nekad neesam vieni. Vienmēr ar mums ir tūkstošiem draugu – mikrobu, kas dzīvo uz mūsu ādas un ķermenī. Un, ja arheoloģiskie izrakteņi mums precīzi atklāj vēstures liecības, tad biomolekulārā arheoloģija ļauj izprast slimību cēloņus un radīt iespējas tās novērst.
Visbeidzot Jonatana Hovarda stāsts par savdabīgo vārdu "Chutzpah" aizveda mani radošo iespēju pasaulē, kurā nav redzamu robežu. Hutspa, kā to varētu izrunāt latviski, tāpat kā kritiskā domāšana būtu jāattīsta ikvienam no mums, lai mēs dzīvotu jēgpilnākā, saturīgākā un asprātīgākā pasaulē. Tātad - ejot pa pļavu un nonākot mežmalā, Tu ieraugi zīmi. Kas uz tās rakstīts? Ja kaut kas negatīvs, piemēram, "Bīstami!", tad hutspa ir tieši tas, kas Tev vajadzīgs! Bet, ja Tev jau piemīt hutspa, tad Tu droši vien iestājies arī par Sergeja un Sergeja maģisko kino kopā skatīšanās un baudīšanas pieredzi. Citādi Revenanta veidotāji, kuri filmu uzņēmuši, izmantojot tikai dabiskās gaismas, tādējādi radot īpašu kino kvalitāti (un ne tikai viņi un ne tikai Revenantā), būs stipri šokēti uzzinot, ka Tu to skaties, piemēram, lidmašīnā uz planšetes.
Pēcvārds
Nav noslēpums, ka šādas konferences organizēšana prasa lielus resursus un laiku. Ticat vai nē - arī šis ir entuziastu grupiņas brīvprātīgs darbs, par ko neviens nesaņem materiālu atlīdzību. Tāpēc liels paldies pašaizliedzīgajai komandai bez kuras ne es, ne daudzi citi simti un tūkstoši nevarētu sevi garīgi pabarot.
TEDxRiga 2016: DaretoBe pasākuma apskats




