1. Spēlēt "filmās".
Es pieķeru sevi pie tā, ka es Parīzē spēlēju "filmās".
Man ir mana rutīna, ielas, kafejnīcas un cilvēki. Tomēr es uz sevi skatos kā uz filmas varoni.
Kādas filmas? Tas ir atkarīgs no mūzikas, kura skan tajā brīdi.
Kad klausos Čaikovska Romeo un Džuljetu, es esmu Žiljeta Binoša no filmas "Zils".
Klausoties Paulu Anku, es kļūstu par Patrīciju no Godāra "Līdz pēdējam elpas vilcienam".
2. Pietrūkst.
Man sāk pietrūkt visādu lietu. Piemēram, bērnu, suņa, draugu.
Smieties bez sajēgas stipri pietrūkst. Un klačoties arī te nav ar ko.
3. Franču valoda.
Es nezinu, cik tas ir politkorekti, bet šonedēļ es no sirds ienīstu franču valodu.
Viņi runā tik ātri un tik cits caur citu, ka es neko vairs nesaprotu un sāku justies kā akvārijā.
Tas laikam ir trakākais, ko man var atņemt - iespēju izteikties.
4. Slepenās vietas.
Ir izcili, ka pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, kuriem patīk spēlēties.
Ir visādas slepenas vietas, piemēram - pavisam vienkāršs tapu bārs, caur kuru tu nonāc pavisam citā kokteiļu bārā.
Labākajā brancha vietā ir skapis, caur kura durvīm izejot ir pīpētava - pilna ar izbāztām lapsām, pūcēm un galda futbolu.
5. Teikums.
Mans Parīzes DDB mentors Aleksandrs vienu vakaru teica: "Most of science's greatest discoveries are random - things found out by accident or chance, while the researcher was looking for something else. That's what makes us scientists, not data metrics or market research.*"
* "Lielākā daļa pasaules varenāko atklājumu ir nejauši - lietas, kas netīši vai necerēti atrastas, kad meklēts kas pavisam cits. Tieši tas mūs padara par zinātniekiem, nevis datu skaitītājiem vai tirgus pētniekiem."
